2024-04-04
Babezioze: veiksmīgai ārstēšanas īpaši svarīga ir suņa saimnieku ātra reakcija
Babezioze ir viena no biežāk sastopamajām un bīstamākajām ērču pārnēsātajām suņu slimībām. To izraisa dažādas vienšūņu parazītu Babesia spp. suga, kas bojā sarkanos asinsķermenīšus – eritrocītus. Lietuvā visvairāk ir izplatīta suņu babeziozes izraisītāju pasuga – Babesia canis. Šos parazītus pārnēsājošās ērces ir sastopamas ne tikai mežainās vietās, bet visos valsts reģionos. Speciālisti, babeziozi raksturo kā visai viltīgu slimību. Konstatējot šo slimību jau pašā sākumā, to var veiksmīgi izārstēt ar medikamentiem, taču iekavēta ārstēšana kļūst komplicēta un neretai beidzas ar dzīvnieka nāvi.
Veterinārās klīnikas “Dr.Vet” ārste Marija Paulauskaite stāsta, ka ar babeziozi inficētās ērces šo slimību uz dzīvniekiem pārnes ar siekalām. Suņa asinsritē iekļuvušie vienšūņi eritrocītos savairojas un tos citu pēc cita noārda. Sarkanie asinsķermenīši atbild par visu orgānu šūnu apgādāšanu ar skābekli. Samazinoties to daudzumam un iekšējiem orgāniem nesaņemot pietiekami daudz skābekļa, tiek bojātas nieres, aknas, liesa, tiek traucētas daudzas dzīvībai svarīgas funkcijas.
Babeziozes klīniskie simptomi un slimības forma (komplicēta vai nekomplicēta) ir atkarīgi no Babesia canis celma virulences. Viena vai citāda veida izpausmes ievērojami ietekmē arī organisma atbildes reakcija uz patogēnu. Saskaņā ar zinātniskās izpētes datiem, babezioze komplikācijas izraisa katram piektajam ar to saslimušajam sunim. Visbiežāk sastopamās komplikācijas ir ļoti stipra anēmija, kurai savaldīšanai nepieciešama asins pārliešana, dažādas aknu patoloģijas, kā arī akūta nieru funkcijas nepietiekamība. Citas iespējamās komplikācijas – multipla orgānu nepietiekamība, cerebrālās babeziozes komplikācijas.
Pirmais trauksmes signāls – pēkšņi mainījusies dzīvnieka uzvedība
Visbiežāk babeziozes simptomi neizpaužas uzreiz. Parasti tie ir novērojami 7–14 dienas pēc ērces iesūkšanās, taču inkubācijasa laikposms var ilgt līdz pat 28 dienām. Biežāk sastopamie klīniskie simptomi ir piepeši uznācis dzīvnieka kūtrums, apetītes zudums, vemšana, caureja, urinēšana ar tumšu (kafijas krāsas) urīnu, bieža un dziļa elsošana. Suns kļūst arī apātisks, skumīgs, negrib rotaļāties un doties pastaigās. Tam var paaugstināties temperatūra, kļūt gaišākas acu gļotādas.
M. Paulauskaite stāsta, ka nereti saimnieki nepievērš pietiekamu uzmanību dzīvnieka uzvedības izmaiņas – it īpaši, ja nav novērojami visi klīniskie simptomi, – un nolemj, pirms doties pie veterinārārsta, nogaidīt vēl dienu vai divas, cerot, ka suņa pašsajūta uzlabosies. Tomēr veterinārārste uzsver, ka šāds lēmums var būt liktenīgs. Babezioze suņa organismā izplatās ļoti ātri, un, slimībai progresējot, pieaug komplikāciju risks. Visai bieži šīs slimības dēļ tikai diennakts vai divu diennakšu laikā var attīstīties mazasinība vai nieru nepietiekamība. Ja netiek sniegta operatīva palīdzība, dzīvnieks var aiziet bojā.
Ārste vērš uzmanību uz to, dažkārt slimība neizpaužas ar visiem tipiskajiem simptomiem. “Piemēram, dzīvnieka apetīte nepazūd, bet tikai samazinās; suns nekļūst apātisks, bet tikai mazāk aktīvs. Gadās arī, ka suns kļūst nemierīgs un tiek traucēts tā miega ritms. Lai novērstu slimības progresēšanu un iespējamās komplikācijas, gadījumā, ja ir novērojamas jebkādas suņa uzvedības izmaiņas, ir ļoti svarīgi operatīvi reaģēt un, neko negaidot, steigties uz veterināro klīniku”, – uzsver M. Paulauskaite.
Babezioze tiek diagnosticēta, ņemot vērā dzīvnieka slimības vēsturi, izpaudušos simptomus un asinsanalīžu rezultātus. Diagnozes apstiprināšanai tiek arī veikta perifēro asiņu mikroskopija. Vajadzības gadījumā asins paraugus var nosūtīt uz laboratoriju, kur tiek izdarīta molekulārās diagnostikas (PGR) izmeklēšana.
Slimībai komplicējoties, sunim var būt vajadzīga arī asins pārliešana
Babeziozes ārstēšana ir atkarīga no Babesia parazīta pasugas. Ja slimības izraisītājs ir Babesia canis, vispirms tiek lietots šos parazītus iznīcinošs preparāts – imidokarba dipropionāts. Turpmākais ārstēšanas plāns ir atkarīgs no dzīvnieka klīniskā stāvokļa. “ja ir vajadzība, tiek piemērotas intravenozās infūzijas, tiek lietotas slimības izraisītos simptomus apslāpēt palīdzošas zāles. Ja stāvoklis ir smags, dzīvnieks tiek ievietots stacionārā intensīvas aprūpes nodrošināšanai. Lazdīnu dzīvnieku slimnīcā ir asins banka, tāpēc smagās situācijās, kā arī stipras anēmijas gadījumā mēs veicam asins pārliešanu un izmantojam skābekļa terapiju”, – stāsta M. Paulauskaite.
Klīnikas “Dr.Vet” vadītāja, veterinārārste Kristina Raulinaite ir novērojusi, ka, kaut arī par šo viltīgo slimību ir daudz informācijas, joprojām bieži ir sastopami gadījumi, kad saimnieki veterinārajā klīnikā vēršas tikai tad, kad babezioze ir jau progresējusi. Šādā gadījumā bieži ir vajadzīga asins pārliešana un intensīva kopšana, tāpēc suņi tiek ievietoti stacionārā, līdz to stāvoklis kļūst apmierinošs un tos var laist mājās. Ārste atceras vienu šādu gadījumu: “Vidēja vecuma – 9 gadus veca – suņa uzvedība piepeši mainījās: tas kļuva kūtrs, vairs nebija rotaļīgs, nevēlējās iet ārā, vairāk gulēja, sāka urinēt tumšas krāsas urīnu un visbeidzot arī vemt. Taču tā saimnieki veterinārajā klīnikā vērsās tikai, kad kopš simptomu sākuma bija pagājušas jau 4 dienas. Suņa stāvoklis tobrīd bija jau pavisam slikts, tam bija pireksija (augsta ķermeņa temperatūra), tika diagnosticēta augstas pakāpes anēmija. Dzīvniekam bija nepieciešama intensīva ārstēšana, tāpēc tas tika ievietots stacionārā un, izmantojot asins bankas rezerves, tam veikta asinspārliešana. Par laimi, pēc sešas dienas ilgas intensīvas ārstēšanas slimnīcā šī suņa stāvokli izdevās stabilizēt”. Taču, kā komentē K. Raulinaite, ja notiek kavēšanās un laikus netiek sniegta palīdzība, ārstēšana lielākoties kļūst komplicēta un diemžēl ne vienmēr izdodas izvairīties no bēdīga iznākuma.
“Tāpēc vēlos vēlreiz pievērst visu suņu audzētāju uzmanību un uzsvērt viņu ātras reakcijas lielo nozīmi. Tikai pats saimnieks vislabāk pazīst savu lolojumdzīvnieku un var pamanīt pat vismazākās pārmaiņas tā uzvedībā – kūtrumu, apātiju, apetītes vājināšanos u.c. Un, ja tā notiek, ir ļoti svarīgi nekavēties un veterinārajā klīnikā vērsties pēc iespējas ātrāk, jo tikai tā ir iespējams diagnosticēt slimību un tās ārstēšanu uzsākt jau sākumā, kad dzīvnieka klīniskajam stāvoklim saglabājoties stabilam”, – uzsver K. Raulinaite.
Izvairīties no dzīvnieka veselības apdraudējuma palīdzēs aizsarglīdzekļi un dzīvnieka rūpīga vērošana
M. Paulauskaite stāsta: kaut gan par ērču izraisīto apdraudējumu pastāvīgi tiek runāts, tomēr joprojām aizsardzība pret tām tiek nodrošināta pārāk vēlu. Kaut gan augstākā ērču aktivitāte ir novērojama pavasara pilnbriedā, Nacionālā sabiedrības veselības centra (NVSC) speciālisti brīdina, ka modriem jābūt pastāvīgi, tiklīdz termometra stabiņš pakāpjas līdz septiņu grādu temperatūrai. “Savā darba praksē ir nācies saskarties ar ne vienu vien gadījumu, kad suns ar babeziozi saslimis kādā no ziemas mēnešiem, jo aukstajā sezonā līdzekļi pret ērcēm netiek lietot. Tāpēc, tā kā ziemā laikapstākļi mēdz būt aizvien siltāki, vienmēr iesaku suņu saimniekiem par sava mīluļa aizsardzību rūpēties visu gadu”, – uzsver speciāliste.
K. Raulinaite vērš uzmanību uz to, kad suņi ar babeziozi inficējas pat, lietojot aizsarglīdzekļus (lietojot tos neatbilstoši, neregulāri u.tml.). Šādos gadījumos slimības forma nemēdz būt vieglāka vai vienkāršāka – dzīvnieks slimo tieši tāpat, un ir iespējamas arī komplikācijas un slimības intensīva norise. Tātad, lai nodrošinātu sava mīluļa drošību, ir svarīgi aizsardzības pret ērcēm līdzekļus lietot pareizi un regulāri.
Inficētas ērces ir sastopamas ne tikai mežos vai pļavās, bet arī pilsētu parkos, tāpēc, atgriežoties no āra pastaigām ar dzīvnieku, ir svarīgi to rūpīgi apskatīt, un, atrodot ērci, to pēc iespējas ātrāk izraut. Uz suņa ķermeņa nokļuvusi ērce parasti stigri piesūcas 5–6 stundu laikā. Laikus ērci pamanot, vēl ir iespējams izvairīties no dzīvnieka veselības traucējumiem. Iesūkušās ērces vispirms cenšas dzert asinis un tikai pēcāk ar savām siekalām ielaiž slimības izraisītājus. Vislielāko babeziozes izraisītāju koncentrāciju ērce izdala aptuveni otrajā, trešajā diennaktī pēc iesūkšanās, tātad, jo ātrāk ērce tiks atrasta un izvilkta, jo mazāks apdraudējums būs dzīvnieka veselībai.
“Ja iesūkušās ērces tomēr paliek nepamanītas, nevajadzētu nevērīgi izturēties pret dzīvnieka uzvedības izmaiņām, jo īpaši – ja suns pēkšņi, bez izskaidrojama iemesla kļūst kūtrs un ir aizdomas par babeziozi, pēc iespējas ātrāk vērsties pēc palīdzības. Laikus reaģējot, visbiežāk pietiek ar medikamentozu ārstēšanu un suņa veselība atjaunojas visai ātri. Savukārt, jo ilgāk tiek nogaidīts, jo vairāk slimība progresē. Laiks babeziozes norisei un prognozei ir īpaši svarīgs”, – sarunu noslēdzot, vēlreiz uzsver veterinārārste Marija Paulauskaite.
