Biežāk uzdotie jautājumi

Lai pasargātu suni no ērcēm, blusām un citiem parazītiem, ir svarīgi lietot aizsardzības līdzekļus. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem ir pretparazītu kakla siksnas, kas izdala specifisku smaržu, tā atbaidot parazītus no dzīvnieka. Cits lielisks aizsardzības līdzeklis ir pretparazītu pilieni, kas atbaida un nogalina parazītus. Papildus šiem līdzekļiem var izmantot pretparazītu aerosolus vai ēteriskās eļļas, kas palīdz nodrošināt vēl efektīvāku aizsardzību.

Lai pasargātu lolojumdzīvnieku no tārpiem, ir jāveic kucēna dehelmintizācija (attārpošana). Pirmo reizi dehelmintizāciju vēlams izdarīt, kad kucēns sasniedzis 1 mēneša vecumu, un pēc tam līdz 6 mēnešu vecumam to izdarīt katru mēnesi. Vecākiem suņiem regulāra attārpošana jāizdara ik pēc 3 mēnešiem.

Suņu agresija, bailes un citas uzvedības problēmas var būt nopietns izaicinājums, taču ar pacietību, sapratni un konsekventu apmācību šīs problēmas var atrisināt. Dalāmies ar dažiem padomiem:

Saprotiet suņa uzvedības iemeslus.

Ir svarīgi saprast, kāpēc jūsu suns uzvedas tieši tā. Varbūt viņš jūtas nedroši vai cenšas parādīt dominanci.

Meklējiet profesionālu palīdzību.

Ja situācija ir sarežģīta un jūs nezināt, kā pareizi reaģēt, vislabāk ir vērsties pie suņu trenera. Īpaši svarīgi, tas ir gadījumos, kad uzvedības problēma rada apdraudējumu jums vai citiem.

Veidojiet pozitīvu vidi.

Mēģiniet radīt savam sunim pozitīvu vidi – nodrošiniet, tam pietiekamu fizisko aktivitāti, socializāciju ar citiem suņiem un cilvēkiem, uzslavas un motivāciju par labu uzvedību.

Esiet pacietīgi.

Pārmaiņas nenotiks vienā dienā. Mācību procesā ir svarīgi saglabāt pacietību un konsekvenci.

Izvairieties no soda.

Sodi var problēmu pastiprināt. Koncentrējieties uz pozitīvas uzvedības veicināšanu, bet negatīvo centieties ignorēt.

Saprotiet sava suņa robežas.

Katrs suns ir atšķirīgs, un ir svarīgi saprast, kādas darbības un situācijas var izraisīt jūsu sunim stresu vai agresiju. Tas palīdzēs izvairīties no problemātiskām situācijām.

Sadarbojieties ar veterinārārstu.

Dažas nevēlamas suņa uzvedības izpausmes var būt saistītas ar veselības problēmām. Konsultējieties ar veterinārārstu par iespējamajām veselības problēmām.

Lai suns būtu laimīgs un paklausīgs, ļoti svarīga ir tā socializācija un apmācība. Sniedzam dažus padomus, kā to izdarīt:

Socializācija

• Sāciet agri. Sāciet savu suni socializēt jau agrīnā vecumā. Jo agrāk tas iepazīs dažādu vidi, cilvēkus un citus dzīvniekus, jo labāk.
• Pozitīva pieredze. Mudiniet savu suni piedalīties dažādās aktivitātēs un piedzīvot dažādas situācijas. Uzmundrinājuma vārdi, draudzīgs tonis un kārumi palīdzēs dzīvniekam veidot pozitīvas asociācijas.
• Dažāda vide. Radiniet dzīvnieku pie dažādas vides – pilsētas ielām, parkiem, draugu mājām u.tml. Tas palīdzēs dzīvniekam tikt galā ar dažādām situācijām.
• Kontrolējiet situāciju. Ļaujiet dzīvniekam komunicēt ar citiem suņiem, bet kontrolējiet situāciju, lai izvairītos no konfliktiem un veicinātu pozitīvas attiecības ar citiem suņiem.
• Vērojiet suņa reakciju. Vērojiet savu suni un centieties saprast, kad tas jūtas ērti un kad – saspringti. Tas palīdzēs jums pielāgot socializācijas vidi.

Jaunu prasmju mācīšana

• Sāciet ar pamatlietām. Sāciet ar vienkāršām komandām, piemēram, “sēdēt” vai “gaidi”, un pakāpeniski pārejiet uz sarežģītākām komandām.
• Izmantojiet pamudinājumus un kārumus. Uzmundrinājuma vārdi, glāsti un kārumi motivēs jūsu suni mācīties un izpildīt komandas. Izmantojiet tos ik reizi, kad suns veic vēlamo darbību.
• Regulāri treniņi. Ikdienas īsās treniņu sesijas ir visiedarbīgākā. Nepārslogojiet suni, bet regulāri atkārtojiet un praktizējiet tā prasmes.
• Esiet pacietīgi un konsekventi. Pacietība ir veiksmīgas apmācības atslēga. Pat, ja suns uzreiz neizpilda komandu, esiet pacietīgi un turpiniet apmācību.
• Konsultējieties ar speciālistiem. Ja jums ir grūtības apmācīt savu suni vai vēlaties, lai tas apgūtu kaut ko specifisku, konsultējieties ar suņu treneri.

Galvenais – nodrošināt, lai apmācība un socializācija būtu pozitīva pieredze gan jums, gan jūsu sunim.

Pēc traumas vai operācijas ir svarīgi neļaut sunim laizīt brūci, vismaz 10 dienas ierobežot kustības (pavadas režīms), nepieļaut lēkāšanu, kā arī kontrolēt griezuma vietu un vispārējo pašsajūtu. Katrā gadījumā ir jāievēro arī veterinārārsta sniegtie individuālie norādījumi.

Pat ja jūsu lolojumdzīvnieks šķiet pilnīgi vesels, reizi gadā ieteicams veikt profilaktisko veselības pārbaudi. Regulāras pārbaudes ļauj pamanīt agrīnas slimību pazīmes, savlaicīgi nodrošināt profilaktisko ārstēšanu un novērst nopietnāku veselības problēmu rašanos.

Ir ļoti svarīgi agrīni atpazīt ar locītavām saistītas sāpes un laikus sākt lietot pretsāpju līdzekļus vai fizioterapiju. Ja dzīvnieks cieš locītavu sāpes, ir jācenšas mājas pielāgot tā, lai mīlulim būtu vieglāk pārvietoties. Gadu gaitā mājdzīvniekiem var izpausties vecuma demence – šādā gadījumā tiek izrakstīti medikamenti, kas uzlabo smadzeņu asinsriti.

Kuces ieteicams sterilizēt starp pirmo un otro meklēšanos. Suņu kastrāciju ieteicams izdarīt, kad dzīvnieks ir 5–6 mēnešus vecs, taču var kastrēt arī pieaugušu suni.

Suņu sterilizācija un kastrācija ne tikai efektīvi novērš nevēlamu pēcnācēju rašanos, bet arī novērš daudzas veselības problēmas.

Lai saglabātu suņa veselību, ir svarīgi regulāri veikt profilaktiskās pārbaudes. Agrīna slimību diagnosticēšana un laicīga ārstēšana palīdzēs nodrošināt mīluļa dzīves kvalitāti un dzīvildzi. Daži padomi:

• Ierodieties uz profilaktisko apskati vismaz reizi gadā, bet, ja dzīvnieks ir jau gados, – divreiz gadā. Mājdzīvnieki var ļoti labi slēpt sāpes un slimības, tāpēc tās var atklāt tikai pārbaudes laikā.
• Kontrolējiet lolojumdzīvnieka svaru. Dzīvniekiem ar aptaukošanos ir paaugstināts risks saslimt ar diabētu, sirds un elpceļu slimībām, kā arī ar artrītu.
• Reizi gadā pārbaudiet lolojumdzīvnieka mutes veselību.
• Cīnieties ar ārējiem parazītiem. Dzīvniekiem ir jāsaņem medikamenti pret ērcēm, blusām un citiem ektoparazītiem.
• Kastrējiet/sterilizējiet lolojumdzīvnieku, lai novērstu nopietnu slimību rašanos.
• Nodrošiniet lolojumdzīvniekam pietiekami daudz kustību un uzturiet šķirnei atbilstošu aktivitāti.

Lielākā daļa suņu slimo ar periodonta slimībām (gingivītu un periodontītu), ko izraisa zobu aplikums. Periodonta slimības ir visbiežāk sastopamās slimības suņiem, kas vecāki par 3 gadiem, un to izplatība svārstās no 80 līdz 89 procentiem. Neārstēts gingivīts var pāriet periodontītā, kas var beigties ar zoba zaudēšanu. Mazāka auguma un noteiktu šķirņu suņiem ir nosliece uz periodonta slimībām, turklāt līdz ar vecumu to izplatība pieaug. Zobu profilaksi (pilnīgu zobu tīrīšanu, pulēšanu un intraorālo zobu rentgenogrammu, ja nav redzamu bojājumu) kaķiem un mazu vai vidēju šķirņu suņiem ieteicams veikt jau līdz 1 gada vecumam, bet lielo šķirņu suņiem – līdz 2 gadu vecumam. Procedūras laikā iespējams konstatēt un ārstēt slēptas slimības, piemēram, neizaugušus vai deformētus (displastiskus) zobus. Pieaugušam lolojumdzīvniekam zobu un mutes dobuma stāvokļa novērtēšana ir veicama reizi gadā, bet, ja ir zobu slimību risks – divreiz gadā.

Ne vienmēr ir viegli konstatēt, ka suns vai kaķis ir slims. Dzīvnieki prot labi maskēt veselības traucējumu simptomus. Ja sunim vai kaķim izpaužas acīmredzamas sliktas pašsajūtas pazīmes, ļoti iespējams, ka dzīvnieks ir slims jau labu laiku. Tāpēc regulāras ikgadējas veselības vizītes kopā ar vecumam atbilstošām diagnostiskām asinsanalīzēm ir vislabākā slimību profilakse.

Visbiežāk sastopamie kaķu un suņu veselības traucējumu simptomi ir šādi:

• samazināta apetīte, svara zudums;
• vemšana, caureja;
• letarģija, apātija;
• pārmērīgas slāpes vai urinēšana;
• apgrūtināta izkārnīšanās/urinēšana;
• grūtības staigāt, kāpt pa kāpnēm;
• elpošanas traucējumi: šķaudīšana, klepus, apgrūtināta elpošana, pārāk intensīva elpošana;
• nepatīkama smaka no mutes, ausīm vai ādas.

Ja pamanāt kādu no šīm pazīmēm, nekavējoties sazinieties ar veterināro klīniku.

Jūsu lolojumdzīvnieka pašsajūtu ziemā var ietekmēt šādi faktori: mājdzīvnieka vecums, šķirne, uzturs, vispārējā pašsajūta un kažoka biezums. Ir vairāki noteikumi, kas jāievēro, lai jūsu mājdzīvnieks ziemā paliktu vesels:

• Aukstā laikā turiet lolojumdzīvniekus mājās vai apsildāmās telpās. Ja dzīvnieks ilgstoši atrodas ārā aukstā laikā, pastāv hipotermijas risks, kas dzīvniekam var būt letāls.
• Ja jūsu mājdzīvniekam ir plāna spalva, tas ir vecs vai tam ir endokrinoloģiskas problēmas, apģērbiet to. Ziemā nevajadzētu dzīvnieku pilnībā noskūt vai īsi apcirpt.
• Pārbaudiet mājdzīvnieka ķepas, vai uz tām nav sāls vai ledus. Ieziediet ķepas ar speciālu ķepu balzamu vai pieradiniet savu lolojumdzīvnieku pie zābaciņiem.
• Lai novērstu hipotermijas risku, neatstājiet dzīvnieku aukstā automašīnā.
• Rūpējieties, lai jūsu lolojums nepagaršotu, piemēram, antifrīzu, kas dzīvniekiem ir nāvējošs.

Ja vēlaties, lai dzīvnieks mazāk mestu spalvu, veltiet laiku tā kopšanai – ķemmējiet, mazgājiet, izžāvējiet un pēc tam atkal ķemmējiet. Regulāri apmeklējiet suņu frizieri. Barojiet suni ar kvalitatīvu barību un uztura bagātinātājiem ādai. Ja spalvas mešana turpinās, apmeklējiet dermatologu.

Barības veids ir atkarīgs no kaķa vecuma, blakus slimībām un citiem faktoriem. Kaķēnus līdz gada vecumam ieteicams barot ar maziem kaķēniem paredzētu barību. Šī barība satur vairāk augšanai nepieciešamo uzturvielu, jo mazo kaķēnu vajadzība pēc enerģijas ir divreiz lielāka nekā pieaugušiem kaķiem. Maziem kaķēniem paredzētajai barībai jābūt brīvi pieejamai jebkurā diennakts laikā.

Kad kaķis sasniedz gada vecumu, ieteicams pāriet uz pieaugušiem kaķiem paredzētu barību, kas ir sabalansēta atbilstoši to vajadzībām. Barība var būt brīvi pieejama, vai arī dzīvnieku var barot 2–4 reizes dienā. Kaķi, kas vecāki par 11 gadiem, ir jābaro ar barību, kas paredzēta kaķiem – senioriem: tajā ir mazāk tauku un kaloriju. Ļoti svarīgi ir ņemt vērā arī sistēmiskās slimības, ar kurām var saslimt vecāki kaķi, piemēram, nieru mazspēju, urīnceļu slimības, hipertireozi, cukura diabētu u.c. Šādā gadījumā dzīvniekam ir jāsaņem speciāla barība atbilstoši tā slimībai. Kaķi, kam ir urīnceļu vai nieru darbības traucējumi, papildus jābaro ar mitro barību.

Barības daudzums ir jānosaka, ņemot vērā ražotāja ieteikumus un ķermeņa masas indeksu. Ja barības ražotāja norādītais barības daudzums ir pārāk liels vai nepietiekams, jākonsultējas ar veterinārārstu, lai noteiktu jūsu kaķim piemēroto barības daudzumu.

Ja rodas aizdomas, ka kaķim ir liekais svars, apmeklējiet veterināro klīniku, lai, novērtējot kaķa ķermeņa masas indeksu, noskaidrotu, cik liels liekais svars ir jūsu kaķim. Veterinārārsts izstrādās arī svara samazināšanas programmu.

Kaķa svara problēmas var risināt, samazinot uzņemto kaloriju daudzumu vai, palielinot enerģijas patēriņu.

Pirmajā gadījumā par aptuveni 5-10 % ir jāsamazin, kaķim izbarojamās barības daudzums, tomēr pirms tam ieteicams konsultēties ar veterinārārstu, jo dzīvniekam var pietrūkt svarīgu mikro- un makro- elementu.

Cenšoties samazināt mīluļa svaru, dzīvnieks ir jāsver ik pēc 2 nedēļām. Šādam laikposmam atbilstošas izmaiņas ir 0,5–2 % no iepriekšējā ķermeņa svara, savukārt krasa ķermeņa svara samazināšanās ir bīstama kaķa veselībai. Vienmēr jāņem vērā ķermeņa masas indekss.

Cenšoties palielināt enerģijas patēriņu, vajadzētu vairāk rotaļāties – mudināt kaķi spēlēties 1–2 minūtes, izmantojot spalvas, bumbiņas, “makšķeres” vai jebkuras citas rotaļlietas, kas patīk jūsu kaķim.

Spēles ar ēdienu – tā var būt vienkārša pārtikas izvietošana dažādās telpas vietās un citas spēles, piemēram, interaktīvs puzlis, kurās kaķim ir jāizdomā, kā paņemt barību, vai bumbiņas, kuras kaķim ir jāpastumj, lai iegūtu barību.

Vide jāpaplašina ar papildu skrāpekļiem, gulvietām dažādās vietās un kāpnēm pie sienām.

Svarīgi: neatkarīgi no tā, vai kaķis ir, vai nav aptaukojies, tas visas dzīves laikā ir jāsver ik pēc 3–6 mēnešiem jo pēkšņs svara zudums var būt viens no bīstamu slimību simptomiem.

Lai novērstu saslimšanu ar bīstamām kaķu slimībām un nodrošinātu komfortablu dzīvi, vakcinācija ir viens no svarīgākajiem profilakses pasākumiem. Obligātās potes kaķiem ir pret trakumsērgu, kaķu mēri, vīrusu rinotraheītu un kalicivirozi. Kaķiem, kas iet laukā, ieteicama arī vakcīna pret kaķu leikēmiju.

Vakcinācijas shēma kaķēniem: 8, 12 un 16 nedēļu vecumā, pēc tam atkārto pēc gada. Turpmākās vakcinācijas biežums ir atkarīgs no vakcīnas ražotāja un kaķa dzīvesveida. Vakcīnas ir derīgas līdz 3 gadiem. Kaķus, kas bieži uzturas ārā, ieteicams vakcinēt biežāk.

Tirgū ir pieejami dažādi pretparazītu līdzekļi: kakla siksnas, pilieni, tabletes. Šie produkti parasti darbojas 1–3 mēnešus. Kaķiem, kas neiet ārā, ieteicams reizi gadā dot pretblusu līdzekli. Savukārt kaķiem, kas iet ārā, ieteicams visu gadu regulāri lietot pretērču līdzekļus un reizi 3 mēnešos – prettārpu medikamentus. Ja jūsu kaķis regulāri medī, iesakām attārpošanu izdarīt katru mēnesi.

Slikta veselība, priekšlaicīga nošķiršana no mātes, saskarsme ar svešu cilvēku vai vietu var būt par iemeslu kaķa bailēm vai agresijai. Šādā gadījumā dzīvnieks šņāc, izliec muguru, pieglauž ausis, plaši atver acis, skrāpē un kož. Protams, var būt arī pasīvas agresijas formas, piemēram, vēlme lēkt, pielavīties no sāna.

Ja izpaužas agresija/ bailes, ir svarīgi dzīvnieku iepazīstināt ar jauno vidi un cilvēkiem, visu parādīt. Ieteicams arī dot kaķim pēc iespējas vairāk vietas un laika, lai nomierinātos un justos droši.

Ja agresija vai bailes ir pārāk lielas, var izmantot preparātus, kas atdarina kaķa dabiskos feromonus. Tomēr vislabākais risinājums ir sazināties ar savu veterinārārstu, kurš, uzmanīgi jūs uzklausījis, varēs piedāvāt labāko risinājumu.

Regulāra zobu kopšana ir svarīgs jūsu kaķa vispārējās veselības faktors. Ieteicams kaķa zobus tīrīt katru dienu (vai vismaz vairākas reizes nedēļā), izmantojot īpašus līdzekļus, piemēram, zobu pastu, tīrīšanas putas, zobu birsti. Regulāri apmeklējiet arī veterināro klīniku, lai veiktu profilaktisko mutes dobuma pārbaudi.

Kaķa mutes pienācīga kopšana palīdzēs novērst zobakmens veidošanos, kā arī zobu un smaganu slimības. Savukārt, ja ir izveidojies liels zobu aplikums, vēlams nekavēties un pēc iespējas ātrāk vērsties pie veterinārārstu, lai klīnikā noņemtu zobu aplikumu.

Ieteicams apmeklēt veterinārārstu vismaz reizi gadā, lai nodrošinātu jūsu kaķa labsajūtu un komfortu. Procedūras laikā speciālists novērtēs dzīvnieka vispārējo veselības stāvokli, sniegs noderīgus padomus un atbildēs uz visiem jūsu jautājumiem. Šādā veidā iespējams novērst nopietnas slimības. Kaķiem, kas vecāki par 8 gadiem, reizi gadā ieteicams veikt profilaktisko asins analīzi.

Kastrācijas galvenās negatīvās sekas ir aptaukošanās un samazināta aktivitāte. Kastrētajam dzīvniekam jādod uzturs, kas satur mazāk kaloriju. Daudzi ražotāji piedāvā īpašu barību dzīvniekiem, kas ir kastrēti vai ar lieko svaru.

Lai uzturētu kaķa apmatojumu, ieteicams to regulāri ķemmēt, tostarp arī pavilnu. Iedarbīgs līdzeklis pret apmatojuma izkrišanu ir barības piedevas, kas novērš apmatojuma izkrišanu. Tos var pilināt uz ādas reizi nedēļā vai lietot iekšķīgi katru dienu. Lai panāktu efektu, ieteicams vismaz mēnesi ilgs kurss.

Intensīvas niezes, apmatojuma izkrišanas, izsitumu vai brūču gadījumā ir jākonsultējas veterinārajā klīnikā. Ja mājdzīvnieks laizās, ir svarīgi nekavējoties uzlikt dzīvniekam apkakli vai apsaitēt laizīto vietu. Ja tiek novērots pietūkums, nieze vai alerģiska reakcija, kā pirmās palīdzības līdzekli var lietot Tavegyl un brūces apstrādāt ar pantenolu vai bepantēnu.

Kopējie norādījumi pēcoperācijas laikposmam: neļaut laizīt brūci, nevannot dzīvnieku un vismaz 10 dienas nelaist ārā. Vismaz reizi dienā brūce rūpīgi jāpārbauda, lai pārliecinātos, vai tajā nav pārmērīgi daudz izdalījumu. Pēc ortopēdiskās operācijas ortopēds sniegs īpašus norādījumus.

Pārceļoties uz citu dzīvesvietu, kaķi ir ļoti jutīgi reaģē uz vides maiņu. Tāpēc ir svarīgi, lai jūsu mīlulim būtu droša, klusa vieta ar pēc iespējas vairāk pazīstamiem priekšmetiem: rotaļlietām, segu, guļvietu.

Atkarībā no tā, kā kaķis jūtas, varat pakāpeniski mēģināt iepazīstināt viņu ar jauno vidi un citiem cilvēkiem, dot dažādus gardumus.

Adaptācijas periods parasti ilgst līdz 2 nedēļām. Pēc šī laikposma dzīvnieks jūtas daudz drošāk un mierīgāk.

Jaunu vai pieaugušu kaķu aktivitāte vai pasivitāte var būt atkarīga no šķirnes. Piemēram, Bengālijas kaķi būs daudz aktīvāki nekā īpaši mierīgie britu īsspalvainie kaķi. Tomēr tas ir atkarīgs arī no konkrētā kaķa rakstura – daži kaķi ir ļoti aktīvi, citi – pasīvi.
Ja jūsu kaķis kļūst pasīvāks nekā parasti, ieteicams konsultēties ar veterinārārstu.

Ja kaķis ir ļoti aktīvs, vēlams tam palīdzēt “izlādēties”, iesaistot to dažādās aktivitātēs: rotaļās ar saimnieku, izmantot dažādas rotaļlietas, loģiskās spēles ar ēdienu u.tml.

Svarīgi ir ņemt vērā, ka vecākiem kaķiem, par kuriem saimnieki, mēdz teikt “uzvedas kā mazs kaķēns”, “izskatās kā atdzimis”, liela aktivitāte var liecināt par kaķu slimību hipertireozi. Tāpēc arī šādā gadījumā ieteicams konsultēties ar speciālistu.

Visbiežāk sastopamie simptomi/uzvedības izmaiņas, ar ko saskaras kaķu īpašnieki, ir urinēšana vai izkārnīšanās tam neparedzētā vietā. Šiem simptomiem var būt dažādi iemesli, tāpēc ir svarīgi tiem neatmest ar roku, uztverot tos kā atriebību (kaķi neatriebjas), bet gan doties pie veterinārārsta, lai veiktu rūpīgu veselības pārbaudi un noskaidrotu šādas uzvedības cēloni. Visbiežāk sastopamie iemesli ir: urīnsistēmas problēmas, sāpes, stress.

Rūpējoties par vecāku kaķi, ir svarīgi apzināties, ka kaķi mēdz slēpt savu patieso veselības stāvokli, līdz tiem kļūst pavisam slikti. Lai novērstu bīstamas slimības un pagarinātu dzīvnieka komfortablas dzīves ilgumu, kaķu īpašniekiem vēlams:

• reizi 1–3 mēnešos vecākus kaķus svērt un sekot līdzi to svara izmaiņām. Ja svars samazinās, sazināties ar veterinārārstu.
• Uzraudzīt kaķa apetīti un apēstās barības daudzumu. Kontrolējiet arī izdalītā ūdens daudzumu: ja kaķim palielinās slāpes, nekavējoties sazinieties ar veterinārārstu.
• Kontrolējiet kaķa urinēšanu un defekāciju. Pastiprināta urinēšana, palielināts urīna daudzums pakaišu kastītē, defekācija blakus pakaišu kastītei var liecināt par dažādām kaķu slimībām.
• Sākot no 5 gadu vecuma reizi gadā veiciet profilaktisko asinsanalīzi, bet pēc 9 gadu vecuma – reizi pusgadā.
• Vecākiem kaķiem ieteicams reizi gadā veikt profilaktisko ultrasonogrāfiju.

Kaķenes var sterilizēt no 5–6 mēnešu vecuma. Sterilizācijas laikā kaķenei izoperē olnīcas un dzemdi. Kaķu kastrācija ne tikai nodrošina efektīvu aizsardzību pret nevēlamiem pēcnācējiem, bet arī palīdz novērst daudzas veselības problēmas.